No 1964. gada strādājot LVCT specializētā pārvaldē lielu rūpniecības objektu celtniecībā (vēlāk 22. CP) par iecirkņa priekšnieku, Tālivaldis Vēsmiņš uzbūvēja Liepājā lielākos rūpniecības objektus, tādud kā „Liepājas Metalurgs” („Sarkanais metalurgs”), „Lauma” 1. kārtu, Gaļas kombinātu, Liepājas slimnīcu un daudz citu objektu.

„Man ļoti patika risināt dažādas situācijas un būvēt sarežģītus objektus, pārprojektēt (toreiz to sauca par racionalizāciju) un atrast ekonomiskākus variantus. Pārprojektēju gandrīz visus projektus. 1973. gadā, kad kopējā ekonomika bija sasniegusi līmeni, ka varēja uzbūvēt piecas piecdesmit sešu dzīvokļu dzīvojamās ēkas, man piešķīra „Nopelniem bagātā racionalizatora” nosaukumu un atļauju nopirkt „žiguli”. Toreiz rindā pēc šīs mašīnas bija jāgaida vismaz 10 gadus,” stāsta Tālivaldis Vēsmiņš.

Visinteresantākais laiks sākās 1990. gadā, kad viņš bija nolēmis doties pensijā un izbaudīt savu vaļasprieku – medības, kā arī dārzkopību. Bet viss mainījās. Lai nebūtu jāmaksā lielas soda naudas, Gaļas kombināts nolēma celt notekūdeņu attīrīšanas ietaises, kuras jauda varēja nodrošināt ūdens attīrīšanu pilsētai ar 100 tūkstošiem iedzīvotāju. Tehnoloģiju un iekārtas pirka no itāļiem apmaiņā pret dzīvnieku ādām. Projektēšanas institūti projektēšanai prasīja 1,5 gadus un tresta celtniecībai 4,5 gadus. Itāļi saķēra galvu un teica, ka jāizprojektē un jāuzceļ divos gados. Toreiz inženieru fakultāti bija beigusi Tālivalda Vēsmiņa meita Lāsma un viņi abi ar meitu apņēmās izdarīt nepieciešamo.

Tālivaldim Vēsmiņam prieku sagādāja, kad viņa iecirknis pretēji citiem vienmēr strādāja ar peļņu, objektus nodeva paredzētā laikā, ka ministrija sūtīja uz citiem sevišķi svarīgiem objektiem celtniecības pabeigšanas periodā, par ko piešķirti daudzi Atzinības raksti un valsts apbalvojumi. Gandarījums bija, ka gan Latvijas, gan Pēterburgas projektēšanas institūti un pasūtītāji pieņēma Tālivalža Vēsmiņa pārprojektētos projektus, sevišķi, kad no 1990. gada līdz 1992. gadam tika izprojektētas un uzbūvētas Gaļas kombināta attīrīšanas ietaises ar Itāļu tehnoloģiju un iekārtām.

„Aprīlī saņēmām projektēšanas uzdevumu un jūnijā sākām būvēt. Saņemot atļauju no toreizējā Ministru prezidenta un Būvinspekcijas vienlaicīgi projektēt un sākt celtniecību, piesaistot vairākus celtniecības kooperatīvus un celtniecības trestus, kuri veica ap 15% darbu, uzdevumu paveicām.

Tā sākās visinteresantākais un nozīmīgākais posms manā dzīvē. Ar itāļiem un kombināta direktoru iznāca diskusijas par to vai matērija radījusi Dievu. Es domāju, ka Dievs ir izdomāts un vajadzīgs vājiem cilvēkiem kā mierinājums. Es biju gan labs sportists, gan celtnieks, domāju, ka visu spēju pats. Itāļi un kombināta direktors sacīja: „zemākais nevar radīt augstāko. Gars – Dievs radījis matēriju un mūs.” Mani tas ieinteresēja. 1993. gadā Rīgas Mežaparka estrādē bija atbraukuši amerikāņi sludināt Labo vēsti un dāvināt Bībeles. Ar viņiem kopā bija pirmais kosmonauts, kurš izkāpa uz mēness, Nils Armstrongs, kurš stāstīja par sevi. Viņam bija gods, slava, bagātība, bet ģimene ira. Viņam aktuāls bija jautājums, kāpēc cilvēki nevar dzīvot saticībā, laimīgi, kāpēc ir strīdi, nesaticība? Viņš saņēmis Bībeli, pieņēmis Jēzus Kristu par savu kungu un pestītāju, un to mīlestības spēku, ko dod tikai Dievs, un viņa dzīve mainījusies, kā viņš teica, no „elles paradīzē”. Viņam ir laimīga ģimene. Tādēļ viņš brauc uz dažādām vietā visā pasaulē, stāsta savu atklāsmi un dāvina Bībeles.

Gada laikā ar lielu interesi izlasīju Bībeli, ko agrāk nespēju lasīt, jo tā likās neinteresanta grāmata. Pret to pat bija tāda iekšēja pretestība. Taču rezultātā pieņēmu Jēzu Kristu kā Dieva dēlu un ticību tam, kas likās pārdabisks, visam, kas Bībelē rakstīts. Tagad varu teikt to pašu ko toreiz Nils Armstrongs. Agrāk nevarēju naktīs gulēt, domāju par savu darbu, jo darbs man bija viss. Ģimenē brīžiem bija brīnišķīgi, bet brīžiem strīdi, nesaprašanās. Domāju, tas ir normāli, te augšā, te lejā. Tikai tagad sapratu, ka Dievs var dot īstu laimi – mieru jebkurā situācijā, īstu prieku, mīlestību, pacietību, laipnību, gudrību, veselību un svētību. Mana mamma, kas bija ļoti darbīga, neatlaidīga un mērķtiecīga sieviete, uzaudzināja piecus bērnus. Viņa bija ticīgs cilvēks, tikai padomju gados mūsos šī ticība bija pazudusi. Kādreiz tas, kas man likās vājuma izpausme, tagad pacietībā un laipnībā liekas kā spēks. Katru dienu priecājos par savu brīnišķīgo sieviņu Astrīdu, trīs bērniem, 10 mazbērniem un četriem mazmazbērniem, kā arī darba kolēģiem, apkārtējiem cilvēkiem. Un par to varu pateikties Dievam,” saka Tālivaldis Vēsmiņš.

Laika posmā no 1996. gada līdz 1997. gadam kopā ar dažiem domubiedriem Tālivaldis Vēsmiņš ļoti enerģiski un patiešām neatlaidīgi izstrādāja Liepājas Speciālās ekonomiskās zonas likumprojektu. Šis posms apliecināja, ka ieguldītie pūliņi nav bijuši velti, jo devuši Liepājai iespēju izrauties no depresijas purva. "Ir daudz paveikts un, liekot lietā šo likumu, arī sasniegts," saka Tālivaldis Vēsmiņš. Firmas šajā ekonomiskajā zonā attīstījās straujāk, piesaistīja investīcijas un kļuva stabilākas, līdz ar to nostiprinājās to maksātspēja, valstī ienāca nodokļi.

Tālivaldi Vēsmiņu kolēģi raksturo kā ļoti neatlaidīgu un mērķtiecīgu cilvēku. Ja viņu izraidot pa durvīm, tad viņš nākot atpakaļ pa logu. Viņš nekad nelikšoties mierā, kamēr nepanākšot savu. Arī aizrautībā Tālivaldis Vēsmiņš esot līdzīgs. Ja viņam kaut kas patīkot, tad patīkot līdz galam.

Vietējie liepājnieki ciena Tālivaldi Vēsmiņu, jo viņš allaž atradies starp darbīgākajiem. Pats allaž uzsvēris, ka ir būvinženieris, taču daudz laika veltījis arī uzņēmējdarbībai ostas firmās "Duna" un "Laskana", kas nodarbojas ar koksnes un citas produkcijas eksportu. Tālivaldis Vēsmiņš nosaka uzņēmumu stratēģiju, jo kā pats atzīst, pēc rakstura piederot domātājiem.

Iedzīvotāji visbiežāk tieši Tālivaldim Vēsmiņam uzticējuši savas pārdomas, sūdzības, idejas, priekšlikumus, jo viņš lietas risinot pragmatiski. Viņš daudzus gadus bija pilsētas domes deputāts.

„Miers baro, bet nemiers posta – tā ir sena patiesība, kas īpaši jāņem vērā uzņēmējiem”, Tālivaldis Vēsmiņš uzskata, ka arī "pilsēta nav nekas cits, kā viena liela saimniecība", bet deputātiem ir jāpārvalda šis uzņēmums, īstenojot likumus, ko pieņēmis parlaments. "Kāda nozīme strīdēties, vai likumi ir labi, vai slikti? Ir jādara viss, lai tie darbotos pilsētas attīstības labā," tā uzskata Tālivaldis Vēsmiņš.

Daudzus gadus darbojoties Zviedrijas un Latvijas biznesa jomā, viņš nonācis pie secinājuma, ka vietējie iedzīvotāji pret ārzemnieku padomiem izturas rezervēti, viņi uzskata, ka tie nav vajadzīgi, jo paši esam pietiekami gudri un varoši. Neapstrīdot vietējo speciālistu prasmi, zināšanas un pieredzi, Tālivaldis Vēsmiņš tomēr atzīst, ka citu valstu speciālisti atraduši tādus knifus, kas spēj būtiski paaugstināt ražošanas efektivitāti, taču mums nav zināmi. Ne vienreiz vien tas pierādījies, ieviešot jauno tehniku "Laskanā". Tādēļ Tālivaldis Vēsmiņš rosinājis izmantot pilsētas interesēs nevis kura katra ārzemnieka, bet gan tikai augsta līmeņa Rietumvalstu lietpratēju pakalpojumus.

No 1993. gada kopā ar dēlu Gunvaldi un zviedriem viņš nodibināja pirmo moderno koku ostu Latvijā SIA „Laskana” un SIA „Duna”, kur palīdzēju izstrādāt ekonomisko stratēģiju, projektēja un izbūvēju abas ostas piestātnes, noliktavas un pārējās ēkas.

„No ārzemju speciālistiem pieņēmu viņu pieredzi, kur tā bija labāka, bet kritiski izturējos pret ārzemniekiem, kas sevi uzskatīja par gudrākiem un uz mums skatījās kā zemniekiem. Darbā pierādījām, ka mūsu zināšanas un varēšana nav sliktāka, bet pat labāka. Ar laiku guvām atzinību un uzticību ārzemnieku acīs, tika pieņemti mūsu priekšlikumi”, saka Tālivaldis Vēsmiņš.

2003. gadā meita Lāsma atgriezās Liepājā un aktīvi iesaistījās būvkonstrukciju projektēšanā SIA „Duna”. Pēc tam kopā ar meitu un Juri Burņevski Tālivaldis Vēsmiņš nodibināja atsevišķu projektēšanas un celtniecības uzņēmumu SIA „LVCT”. Uzņēmuma moto bija un joprojām ir: „Ja citi to var, tad mēs varam vēl labāk, efektīvāk un ātrāk” un „Visi cilvēki ir vērtīgi un jāmīl”. Tā ir uzņēmuma sekmju atslēga. SIA „LVCT” ir izveidojies ļoti labs un draudzīgs kolektīvs. Tālivaldis Vēsmiņš piebilst: „Ar labākiem Latvijas speciālistiem”. Visinteresantākie objekti bija rūpnīcas komplekss, kur uzņēmums piesaistīja Norvēģijas investoru BAU-HOW dzīvojamo māju rūpnieciskās ražošanas moduļu rūpnīcas kompleksa izveidošanai Ventspilī ar kopējām investīcijām 65 miljoni latu un 1100 nodarbināto. Pašlaik SIA „LVCT” ir izprojektējuši pirmo kārtu, kas nodrošina 300 darbavietas. Izanalizējot vairākus variantus tika atrasts efektīvākais un lētākais variants un pārprojektējot piecpadsmit stāvu biroja ēku Skanstes ielā tika iegūta 250 000 latu ekonomija, bet viesnīcu Maskavas ielā 450 000 latu ekonomija, pirmskolas izglītības iestādi Ventspilī 60 000 latu ekonomija. Bija sastādīts arī līgums par Rīgas koncertzāles projektēšanu, kas ir ļoti sarežģīts, bet interesants projekts, kuru diemžēl nesanāca realizēt.

Būvniecība Tālivalda Vēsmiņa dzīvē ir ļoti nozīmīga nozare. Tā ir interesanta, īpaši, kad pieejama visas pasaules prakse un materiāli, arvien atklājas kaut kas jauns. Pilnveidojas gan aprēķinu un konstruēšanas programmas, gan būvmateriāli. Tālivaldi Vēsmiņu interesē pielietot visracionālāko un to viņš dara piesaistot vislabākos speciālistus.

Kopš 1989. gada viņš ir Latvijas Būvinženieru savienības biedrs. 2009. gadā Tālivaldis Vēsmiņš saņēma LBS zelta nozīmīti par „Mūža ieguldījumu būvniecībā.”

„Ko Jūs ieteiktu darīt vai mainīt vispirms, lai būvniekiem Latvijā klātos labāk?”

„Tas ir ļoti komerciāls jautājums. Būvniecības pieprasījums ir atkarīgs no visas tautas labklājības. Deviņdesmito gadu sākumā kopā ar dažiem ekonomistiem ar aprēķiniem un piemēriem no pasaules pieredzes griezos pie visu partiju vadītājiem un Repšes un pierādīju, ka tikai atbalstot un attīstot ražošanu var celt tautas labklājību. Diemžēl politiķi palika pie sava, ka jāatbalsta imports, būšot izdevīgāk, jo gan skolotājiem, gan pensionāriem, gan ārstiem ir lētāk ir iegādāties importa produkciju. Pārejot uz latu, noteica ļoti augstu lata kursu. Uz jautājumiem, par ko pirks, ja paši neražos, atbilde bija: ņemsim aizdevumu. Rezultāti redzami. Ticu, ka valdībā nāks cilvēki, kas izpratīs Latvijas un iedzīvotāju intereses un reāli atbalstīs pašu ražotājus ne tikai vārdiem, bet reāli, kā to izdarīja Polija un citas valstis, kuru ekonomika augs. Tad arī būs pieprasījums pēc celtniecības un celtniekiem klāsies labāk. Nevis kā iepriekšējos treknajos gados, kad viss balstījās uz aizņēmumiem un šis burbulis plīsa.

Tālivaldis Vēsmiņš vēl aizvien ir aktīvs darbā un sabiedriskajā dzīvē. Viņa vārds ir atrodams gan Mūzikas terapijas fonda, gan Latvijas Kristīgo uzņēmēju centra, gan Liepājas pilsētas galvas Evalda Rimbenieka fonda biedru rindās.

Vaļasprieks, kurš laika gaitā Tālivaldim Vēsmiņam nav mainījies, ir ceļošana. Viņam patīk redzēt ko jaunu. Agrākos gados viņš kopā ar bērniem ceļoja pa Latviju, arī pa bijušo Padomju Savienību un ārzemēm. Pagājušajā vasarā viņš bija pat trīs ceļojumos: apmeklēja Īslandi, izstaigājās pa Alpiem un augstajiem Tatriem.

Viņam patīk medības, sevišķi izsekot vilku un caunu pēdas, tā pa mežu nostaigājot 20 - 30 km. Kādreiz bijis arī tāds vaļasprieks kā biškopība, darbi dārzā, potēšana, utt. Pēdējos gados tam visam neatliek laika, jo kad pirms 5-6 gadiem sākās intensīvāka projektēšana, kas arī ir Tālivalža Vēsmiņa hobijs, citiem hobijiem laiks tika limitēts vai atņemts. Vēl joprojām viņš projektē kaut ko jaunu, jo sarežģītāk, jo lielāks prieks.

Šobrīd no hobijiem palikusi ceļošana, kā arī brīvdienās braukšana ciemos pie bērniem, mazbērniem un brāļiem un māsām.

„Tehniskajā centrā tapa jauni būvmateriālu un būvniecības tehnoloģiju veidi un risinājumi, kas vēlāk iesakņojās nozarē, kaut vai dažādu materiālu pielietošana, problēmu risināšana šuvju hermetizācijā lielpaneļu mājām, pašizlīdzinošās grīdas,” atceras Juris Tervits.

Kopš Latvijas Būvinženieru savienības atjaunošanas 1989. gadā Juris Tervits ir LBS biedrs.

Pēc „Laukceltnieka” dzīve uz deviņiem gadiem Juri aizveda pie autotransporta. Viņš bija SIA „Antares Transports” direktors. Starptautiskie pārvadājumi, īpaši uz Krieviju, Jurim Tervitam deva citu rūdījumu un citu pieredzi. Iespaidīgākā saistās ar tiesāšanos. Septiņas reizes viņam nācās tiesāties ar Krievijas muitu un visas septiņas reizes viņš uzvarēja, pie tam procesiem sagatavojās pats un juristu palīdzību neizmantoja. Ne visiem veicās tik labi, ne visi mācējā tik prasmīgi aizstāvēties. Piemēram, Lietuvai kravas tika transportētas tikai muitas pavadībā. Jurim vienmēr gribējies paveikt labāk un kaut nedaudz vairāk virs vidējā līmeņa. Tāda apņēmība viņam raksturīga jebkurā situācijā. Tā bija vajadzīga arī, kad kādus desmit gadus Juris katru rītu, katru dienu 2,5 km uz garāžu brauca ar velosipēdu. Slinkums? Kāds slinkums! Ziemā pat savs kaifs savulaik no riteņbraukšanas bijis.

Labāk nesākt pārskaitīt to, par ko Juris interesējas, ko lasa, ko pēta. Vieglāk pajautāt: „Kas neinteresē?” Atbilde ir tikpat īsa: „Seriāli,” ar piebildi, ka tos labprāt skatās sievasmāte, kurai būs 100 gadi.

„Vai interese par informācijas tehnoloģijām nākusi pateicoties dēlam, kam šī nozare ir specialitāte?”

„Mani vienmēr saistījusi visdažādākā tehnika un tehnoloģijas, arī datori, bet automašīnas tomēr vairāk. Krievu laikos bija iespējams sīkāk uzzināt par tehniskiem risinājumiem, tagad ražotāji nianses neatklāj,” secina Juris.

Viņš skatās „Formulu 1” un fano par „Ferrari”, jo viņam patīk itāļu auto un sportiskās „Alfa Romeo”, kas pieder arī pašam, bet kā braucēji viņam tomēr vairāk simpatizē somi.

Juris daudz strādā un dažkārt padara arī citu vietā. Taču nedusmojas ne uz slinkajiem, ne neprasmīgajiem, ne viņa laika izmantotājiem. Juri Tervitu neesot iespējams saniknot vai „izsist no sliedēm”. „Sports man iemācīja, ka nevar pakļauties emocijām, it sevišķi paukošanā. Sadusmosies, maza neuzmanība un zaudēsi. Sports raksturam ļoti palīdz. Daudzi labi sportisti veiksmīgi strādā visdažādākajās nozarēs,” saka Juris.

„Kādā laikā vislabāk gribētos atgriezties?”

„Kas gan negrib atgriezties periodā, kad ir tikai 20 - 30 gadi, bet profesionālā ziņā vislabāk, kad ir kādi 40. Toreiz gan biju ļoti pašpārliecināts. Varbūt pat par daudz. Kad man kāds pajautāja: ko jūs domājat?, teicu, ka nedomāju, bet esmu pārliecināts,” vērtē Juris.

„Bez kā ikdienā nevarat iztikt?”

„Bez ieradumiem, kas jau izstrādājušies. Bez konkrētā dzīves ritma, sākot jau ar to, ka vēlos celties vienā laikā. Man ir izveidojies konkrēts dienas ritms un negribas, lai to izjauc. Taču tas sanāk samērā bieži, jo kolīdz kādam ko vajag, visi iesāktie darbi tiek novirzīti uz vēlāku laiku. Tad vakaros strādāju ilgāk un ir prieks, ka vajadzīgais ir izdarīts.”

„Kāpēc tomēr pašam gribas tik daudz paveikt, arī dažkārt citu vietā?”

„Divi cilvēki nekad vienādi nedomā un vienādi neizdarīs, ja vien tas nebūs kāds standarts,” saka Juris.

Lai arī dažkārt Juris Tervits ir pārliecināts par savu taisnību. SIA „LBS- Konsultants” izpilddirektors ir cilvēks, kas citiem neuzbāžas un neuzspiež savu viedokli. Parasti viņu meklē, nevis viņš kādu. Ar viņu var runāt par bezgaldaudzām tēmām, bet tajā paša laikā Juris nevienam neuzplijas ar savām zināšanām, taču labprāt tajās dalās un pateiks savu viedokli, ja viņam to jautās.

Darba ritms gan vairs nav tik sasprings kā SIA „LBS- Konsultants” sākumposmā, kad Juris lielo tiesu strādāja viens pats un nevarēja atļauties brīvdienas, tāpēc tagad Juris Tervits jau divus gadus apmeklē būvniecības izstādi Vācijā, kas viņam ļoti patīk gan profesionāli, gan dod iespēju atslēgties no ikdienas darbiem.

„Ja tik daudz tiek darīts ar prieku un patiku, vai ir kaut kas tāds, kas šajā dzīvē nepatīk?”

„Tas, ka godīgi cilvēki nav valdībā, ka daļa tik spēcīgi ietekmē daudzu cilvēku likteņus. Taču nepiekrītu, ka mēs esam ļoti sliktā vai bezcerīgā situācijā. Pēckara paaudze zina, ka dzīves līmeni nevar pat salīdzināt. Diemžēl ir taisnība kādam krievu rakstniekam, kurš teicis, ka nav tik svarīgs dzīves līmenis, cik taisnīgums.”

”Vai pats sevi kā varat palutināt?”

„Protams, ka varu! Kad gribu gulēt, guļu. Ja negribu nodarboties ar kādām nepatīkamām lietām, tad tās novilcinu līdz pēdējam brīdim. Vakaros un naktīs skatos programmas „Neparastā pasaule”, „Dzīvnieku pasaule”, psiholoģiskas filmas, raidījumus par kriminālo pasauli, lielajām pasaules avārijām un katastrofam. Taču mani interesē tikai reāli notikumi, fantastika mani nesaista.”

„Kāda mūzika jāklausās pēc strīda vai stresa?”

„Tāda, kas patīk, kas jau agrāk izraisījusi patīkamas emocijas.”

„Ko ņemtu līdzi ceļā, ja dodos ļoti garā braucienā?”

„Grāmatas, žurnālus, avīzes. Kad kādreiz braucu līdz Pēterburgai, tad lasīju juridisko literatūru, jo gatavojos tiesas sēdēm. Tagad joprojām lasītu par būvniecību. Ir tik daudz vēl nezināma. Galvenais, lai nebūtu pārāk pļāpīgs ceļabiedrs,” saka Juris.

Muldētāji viņam nepatīk. Tas tiesa. Toties viņam ļoti patīk labs humors un cilvēki, kas to saprot.