<<Atpakaļ
![]()
Latvijas Būvinženieru savienības biedre Rūta Krastiņa, jau vairākus gadus strādājot par Latvijas Universitātes namīpašuma K. Barona ielā 28 un 28a, Rīgā, pārvaldnieci, iesaistījusies komisijās, kas izvērtē stipendiju piešķiršanu trūcīgajiem jauniešiem, kuri studē Latvijas Universitātē. Taču ir arī trūcīgi jaunieši, kas vēlas apgūt būvniecību, diemžēl viņiem tādu iespēju nav. Tāpēc Rūta Krastiņa sākusi domāt, kā palīdzēt tiem, kas grib studēt celtniecību.
– Nesen lasīju Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas sēdes protokolu par to, kā tulkojams jēdziens business angels. Kāds bija piedāvājis vārdu mecenāts, cits iebildis, ka mecenātisms saistīts ar mākslu un sportu, vēl kāds bija teicis: «Mecenāts negaida peļņu, eņģeļi gaida naudu atpakaļ.» Gribētu pateikt, ka mecenātisms nav saistīts tikai ar mākslu un sportu. Mecenāts ir zinātnes, mākslas un kultūras atbalstītājs, kas par to negaida nekādu labumu. Mecenāti negaida peļņu. Viņi ziedo un nodarbojas ar labdarību. Turpretim biznesa eņģeļi, citā vārdā – komerceņģeļi, tomēr gaida, ka saņems naudu atpakaļ. Tātad vienā gadījumā mērķis ir komerciāls, otrā – labdarība.
– Mecenātismam ir ļoti senas tradīcijas. Arī Latvijā.
– Jau Senajā Romā bagātie pilsoņi atbalstīja zinātniekus. Šo tradīciju savulaik aizsāka Gajs Cilnijs Mecenāts (Maecenas), bagāts romiešu valsts darbinieks, valdnieka Oktaviana Augusta padomnieks. Kopš tā laika viņam līdzīgus labdarus sāka saukt par mecenātiem. Tādā veidā zinātnieku panākumi atnesa slavu arī viņiem. Gajs Cilnijs Mecenāts bija arī liels dzejnieka Horācija (Quintus Horatius Flaccus 65–8 pirms Kristus dzimšanas) draugs, visādi palīdzējis viņam, pat dāvinājis zemes īpašumu. Savukārt Horācijs veltījis savam labdarim dzeju. Miruši gandrīz vienā laikā, arī apglabāti līdzās. Mecenātisms mūsu zemē visizteiktāk attīstījās 19. gadsimta beigās un aptuveni līdz 20. gadsimta 40. gadiem. Diemžēl šodien mecenātisms šā vārda īstajā nozīmē vērojams ļoti epizodiski. Mēs vēl joprojām baudām Pirmās atmodas mecenātu novēlējumu augļus. Te pieminams Krišjānis Valdemārs, Fricis Brīvzemnieks, Krišjānis Barons, Augusts Dombrovskis, Vilhelmīne Minna Matilde Petkeviča un teicams būvniecības un arhitektūras pazinējs Kristaps Morbergs, kā arī daudzi citi, kas vienmēr bijuši pārliecināti, ka tikai izglītība spēj attīstīt sabiedrību.
– Piecpadsmit gadus jūsu darbs ir saistīts ar ievērojamās mecenātes Petkevičas atstātā mantojuma – namīpašuma Rīgā – apsaimniekošanu, un saskaņā ar testamentu daļa no šiem apsaimniekošanas ienākumiem tiek izlietoti trūcīgu studentu atbalstam.
– Ir piešķirtas 200 stipendijas. Vidēji 15 studenti saņem no 1000 līdz 1500 latiem akadēmiskajā gadā. Ļoti atbildīgs darbs ir katra studenta pieteikuma izskatīšana, lai izvērtētu stipendijas piešķiršanas nepieciešamību. Ar pretendentiem uz šo stipendiju notiek pārrunas. Braukājot pa Latviju un intervējot šos jauniešus, esmu saskārusies ar skarbo patiesību – Latvijā ir daudz gudru, labu un mācīties alkstošu bērnu, bet viņu materiālais stāvoklis ir ļoti smags. Dažam pat nav naudas biļetei, lai atbrauktu uz Rīgu. Atceros kādu jaunieti, kas ļoti labi mācījās un vēlējās doties prom, lai izrautos no savas vides un dzērājģimenes. Taču viņam trūkst līdzekļu, lai mācītos. Vēl kāds zēns dzīvo pie vecmāmiņas, un abi iztiek tikai ar viņas pensiju. Trūcīgiem bērniem ir ļoti vajadzīga mūsu palīdzība.
– Kas pamudina cilvēku kļūt par mecenātu?
– Te vietā 20. gadsimta pirmās puses izcilā arhitekta Paula Kundziņa atziņa, ka «manta vien, kas nekalpo garam un paliek bez cienīga mantojuma saņēmēja, nedod nekā un cilvēks, kas atraujas no savas tautas, izdziest kā sveces liesma, par ko pat piemiņa nepaliek». Tieši piederība šai zemei, šai vietai, kuras nākotne mums nav vienaldzīga, liek mums atbalstīt gudrus, zinības alkstošus, bet trūcīgus jaunus cilvēkus. Tālab aicinu LBS biedrus, kam dzīvē ir paveicies, atbalstīt jauniešus, kas izvēlējušies būvniecības specialitāti. Horācijs (kurš visu mūžu bija pateicīgs savam mecenātam) ir teicis: «Uzdrošinies būt gudrs, sāc! Tas, kas vilcinās ar savas dzīves saprātīgu iekārtošanu, ir līdzīgs cilvēkam, kurš, vēlēdamies tikt upes otrā krastā, gaida, līdz aiztecēs visi upes ūdeņi, bet tā viļņodamās plūst un plūdīs mūžīgi.»
Esmu pārliecināta, ka arī LBS biedru vidū ir mecenāti, turklāt tādā veidā tiktu celts LBS prestižs, kā arī katra labdara pārliecība, ka būvniecības fakultātē mācās gudri studenti, kas bez mūsu palīdzības to nespētu.
Būtu ļoti svarīgi zināt mūsu biedru viedokli par iespēju trūcīgiem jauniešiem iegūt izglītību būvniecībā. Lūdzu, rakstiet žurnāla Būvinženieris redakcijai: marite.sperberga@inbox.lv . |
