„Jaunībā, pirms izvēlēties profesiju, šaubījos starp elektrību un arhitektūru. Tas bija drūmais Staļina laiks. Neizprotams bija arhitektūras izpausmes stilistiskais raksturs jaunceļamās ēkās. Tad nezināju, ka arhitektūra sakņojas politikā. Naivi šķita, ka arhitekti neprot radīt laikmetīgas ēkas. Tad īpašu grūdiena impulsu ģenerēja V. Lāča grāmata „Akmeņainais ceļš” (nelabotais variants) un kļuvu arhitekts,” saka Juris Skalbergs.
Viņa profesionālā karjera sākās 1961. gadā Kultūras ministrijas restaurācijas, projektēšanas un konstruktoru birojā. Viņš bija projektu galvenais arhitekts. Juris Monvīds Skalbergs bijis Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras fakultātes pasniedzējs un projektēšanas institūta „Agroprojekts” arhitektūras biroja „Arbi” vadītājs, bet pēc tam SIA „JS & Partneri” valdes priekšsēdētājs.
Viņa objekti ir Krievu drāmas teātris, Tehniskais centrs - administratīvā ēka Peldu ielā 25 Rīgā, daudzfunkcionālais centrs Valmieras rajona Lodes pagastā, projektēšanas institūts ”Agroprojekts”, 12 veikali „Drogas” Latvijā, Berga bazāra iekšējo ielu arhitektoniskais veidojums, kokapstrādes uzņēmums „BSW Latvija”, ap 25 individuālās ģimenes mājas, „Moduls – Rīga” administratīvā ēka, elektropreču tirdzniecības centrs „Profs” un citi objekti.
„Prieku un gandarījumu sagādā jebkura sakopta vide, arhitektoniski interesanta ēka, jauna vai veca, dabas ainava ar kalniem vai bez, dabas daudzveidība visā tās krāšņumā. Būvniecībā un arhitektūrā saistošākais ir radīšanas prieks, kas realizējas reālās fiziskās formās un apjomos, kad saprāta apcirkņos radītā ideja demonstrējās uz papīra un savā attīstībā materializējās reālā arhitektūras formā ar tai atbilstošām estētiskām un ekspluatācijas prasībām,” atzīst Juris Skalbergs.

Juris Monvīds Skalbergs vienmēr darbojies sabiedriskās organizācijās. Kopš 1965. gada viņš ir Latvijas Arhitektu savienības (LAS) biedrs, kopš 1993. gada Latvijas reģionālās arhitektūras akadēmijas īstenais loceklis, LAS valdes loceklis, kopš 2003. gada Baltijas arhitektu savienības asociācijas (BAUA) viceprezidents/prezidents, kopš 1990. gada viņš vada LAS pārstāvniecību BAUA un Starptautiskajā Arhitektu savienībā (UIA), kopš 1993. gada LAS pārstāvējis UIA organizētajos pasākumos, organizējis LAS līdzdalību Eiropas Arhitektu padomē no 2002. gada līdz 2005. gadam. Juris Monvīds Skalbergs ir daudzu arhitektonisku konkursu žūrijas komisiju loceklis, piedalījis latviešu izcelsmes ASV mecenāta Gunta Boles prēmijas iedibināšanā Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes un RTU Būvniecības fakultātes studentiem. Viņš kopš 1992. gada vada šo prēmiju pasniegšanas žūrijas komisijas darbu.
2004. gadā Juris Monvīds Skalbergs saņēma Krievijas Arhitektu savienības medaļu, 2005. gadā LAS nominēto K. Baumaņa godalgu.

„Visnepatīkamākais būvniecībā un projektēšanā ir korupcija, kas aktīvi darbojas projekta izstrādes sfērā un būvniecības procesā. Uzzinot aizkulišu norises ir apbrīnojams cilvēku izdomas arsenāls kā „apčakarēt” valsti, līdzpilsoņus un līdzprofesionāļus.
Absurdas ir regulas valsts pasūtījumu konkursos, kas nosaka, ka uzvar lētākais piedāvājums. Lētākais nekad nav bijis un nebūs labākais. Tādejādi tiek ieprogrammēta mazkvalitatīva būvniecība un arhitektūra,” uzskata Juris Skalbergs.
Viņam ir piešķirtas vairākas Latvijas PSR Ministru prēmijas arhitektūrā. Arhitekts Juris Monvīds Skalbergs Latvijas Būvinženieru savienībā tika uzņemts 2007. gada sākumā.

Viņa vaļasprieki ir kalnu slēpošana un teniss. Juris Monvīds Skalbergs piedalījies PSRS arhitektu kalnu slēpošanas kluba dibināšanā 1979. gadā un pēc tam sekojošā čempionāta organizēšanā. Laikā no 1979. gada līdz 1989. gadam viņš vadīja Latvijas Arhitektu savienības kalnu slēpošanas klubu.
„Vaļasprieki dzīves gaitā nav mainījušies, tikai nostiprinājušies. Kalnu slēpošana tika pašmācības ceļā apgūta vēl tajos laikos, kad slēpes pie zābakiem cieši piesaitēja ar ādas siksniņām, bet tenisa rakete bija nesasniedzami dārgs spēles instruments un to izzāģēja no paplata koka dēļa gabala.  
Kas saista pie kalnu slēpošanas? Fantastisks sajūtu uzbangojums nobraucienā, kas pārņem jebkuru ķermeņa šūnu traucoties lejup pa sniegoto nogāzi, izvēloties savu ceļu, savus līkločus un savu ātrumu. Ļoti svarīga sastāvdaļa slēpošanai ir „kompānija”. Vēl jāmin vaļas prieks visa mūža garumā, kas saistīts ar ceļošanu. Mūsu skaistā planēta, daba, šokējošie arhitektūras pārsteigumi, dažādie cilvēki, kultūras īpatnības un daudz kas cits, kas suģestē apziņu ceļot vēl un vēl, skatīt, baudīt un priecāties,” saka Juris Skalbergs.

Apsveicam Ēriku Stukānovu 75. jubilejā!
Pēc Rīgas Politehniskā institūta absolvēšanas Ēriks Stukānovs tika norīkots darbā Ventspilī. Viņš sāka strādāt Ventspils pilsētas izpildkomitejas Celtniecības un arhitektūras nodaļā par būvinspektoru. Viņa galvenie pienākumi bija celtniecības objektu (tajā skaitā individuālā būvniecība) reģistrācija, būvdarbu atļauju izsniegšana, celtniecības kvalitātes kontrole, darbs valsts komisijā būvju un celtņu nodošanā ekspluatācijā, atskaišu sagatavošana izpildkomitejai un valsts celtniecības komitejai par būvobjektu apjomu nodošanu ekspluatācijā konkrētajā gadā.
No 1962. gada līdz 1986. gadam Ēriks Stukānovs strādāja šajā paša iestādē par Celtniecības un arhitektūras nodaļas vadītāju. Nodaļas funkcijas tobrīd bija: tobrīd notiekošās apbūves regulēšana (zemes gabalu izdalīšana dabā, celtniecības objektu asu nospraušana dabā, ielu sarkano līniju nospraušana dabā, ieguldīto pazemes un virszemes inženierkomunikāciju izpildshēmu izgatavošana apbūves dežūrplāna un topogrāfisko planšetu uzturēšana aktuālā stāvoklī); arhitektūras – plānošanas uzdevumu un inženierplānošanas uzdevumu izstrādāšana celtniecības objektu projektēšanai, būvprojektu sagatavošana; valsts celtniecības kontrole un objektu pieņemšana ekspluatācijā; individuālo dzīvojamo ēku un dārza mājiņu projektēšana un projektu piesaiste; administratīvi saimnieciskā darbība. Bez tam Ērika Stukānova pārziņā bija sabiedriskās pilsētbūvniecības padomes un sabiedriskās mākslinieciskās padomes vadība, sadarbība ar valsts projektēšanas institūtiem pilsētas apbūves ģenerālā plāna precizēšanā.
Ēriks Stukānovs piedalījās Valsts celtniecības komitejas ikgadēji rīkotajos semināros un KSM rīkotajos kvalifikācijas celšanas kursos. 1971. un 1981. gadā par tēmu „Pilsētbūvniecība”, viņš bija kvalifikācijas celšanas kursos Maskavas arhitektūras institūtā.
1986. gadā Ēriks Stukānovs sāka strādāt KSM projektēšanas institūtā „Komunālprojekts” Ventspils kompleksās projektēšanas daļā (projektēja objektus Ventspils pilsētā un rajonā, kā arī Kuldīgas un Talsu rajonos). Viņš nodarbojās ar dzīvojamo un sabiedrisko ēku kapitālā remonta, rekonstrukcijas jaunbūves projektu izstrādāšanu, izstrādāja arī būvdarbu organizācijas projektus.
1992. gadā Ēriks Stukānovs uzsāka darbu LR AM Ventspils rajona un pilsētas Valsts dienesta pārvaldē un nodarbojās ar rajona teritorijā izvietoto AS daļu infrastruktūras jautājumiem.
Kopš 1994. gada Ēriks Stukānovs ir LBS biedrs.

Apsveicam Uldi Zālīti 70. jubilejā!
„Mana nokļūšana būvniecībā ir vienkārša un prozaiska,” saka Uldis Zālītis. Pēc 7. klašu pabeigšanas 1956. gadā viņam bija vēlme turpināt mācības kādā no Rīgas izglītības iestādēm, kura ļauj apgūt kādu profesiju un dzīvošanai var piedāvāt kopmītni. Šiem Ulda Zālīša kritērijiem atbilda Rīgas Lauksaimniecības tehnikums, kurš izvietojās jaunuzceltā ēkā Jūrmalas gatvē 74/76, bet kopmītnes Peitavas ielā. Šajā tehnikumā bija būvniecības nodaļa, kurā Uldis Zālītis arī iestājās. 1957. gadā tehnikumu slēdza, ar lauksaimniecību saistītās specialitātes pievienojot citiem Latvijā esošiem tehnikumiem, bet Būvniecības nodaļu pārcēla uz Rīgas Celtniecības tehniku Gaiziņa ielā 3. Pabeidzis tehnikumu Uldis Zālītis darba gaitas uzsāka 1960. gada augustā kā meistars būvgrupā Valmieras rajona rūpkombinātā. „Darbs bija saistīts ar dažādu remontu veikšanu rūpnieciskajos objektos un dzīvojamās ēkās. Neskatoties uz ieņemamo amatu, darbošanās bija daudzveidīga: uzdevumu izsniegšana strādnieku brigādēm un posmiem, izpildes kvalitātes kontrole, tāmju sastādīšana atsevišķiem objektiem, sastādītās dokumentācijas pamatojuma aizstāvēšana rūpkombināta vadībai. Darbs rūpkombināta būvgrupā man likās interesants un saistošs,” atceras Uldis Zālītis. Tāpēc viņš arī pēc dienesta PSRS bruņotajos spēkos palika uzticīgs būvniecības nozarei. Uldis Zālītis bija izlēmis iegūt augstāko izglītību, tāpēc darbu turpināja Rīgas būvkompānijās, vienlaicīgi studējot RPI Celtniecības fakultātes vakara nodaļā.
„Man būvniecībā interesanti šķiet tas, ka jebkuram būvobjektam ir vispārējas kopsakarības, bet ir arī pietiekami daudz atšķirīgā un īpatnējo prasību. Šis viedoklis manī nostiprinājies pateicoties tam, ka savā profesionālajā darbībā tikpat kā nebija saistīts ar tipveida dzīvojamo māju celtniecību, bet nācās piedalīties tādu objektu celtniecībā kā Dailes teātris, televīzijas centrs Zaķusalā, mēbeļu nams Dzelzavas ielā, mācību un laboratoriju korpusi augstskolām Rīgā,” stāsta Uldis Zālītis.
No pagājušā gada septiņdesmito gadu vidus, līdz 2002. gadam Uldis Zālītis bija gan diplomdarbu vadītājs, gan recenzents Rīgas Celtniecības tehnikumā/koledžā.

Viņš uzskata, ka lai attīstītos būvniecība un tautsaimniecība kopumā, vispirms valstiskā institūcijā, kura izstrādā normatīvos dokumentus un nosaka būvstratēģiju, jāiekļauj vairāk būvspeciālistu un izstrādājot būvnormatīvus juristiem šo būvspeciālistu viedoklī jāieklausās ar izpratni. „Neatbalstu būvfirmu eksistenci, kurās ir patstāvīgi nodarbināti mazāk kā divi sertificēti būvspeciālisti. Būvspeciālistu sertificēšanā vajadzētu paplašināt darbības jomas būvniecībā ilgstoši strādājošiem speciālistiem, atceļot atsevišķas birokrātiskas prasības,” saka Uldis Zālītis.

Uldim Zālītim dzīvē prieku sagādā gan visai ilgi darītu darbu pabeigšanu un izdarītā rezultāta ieraudzīšana dabā, gan pavisam ikdienišķu lietu darīšana un dabas skaistuma ieraudzīšana. Pie pirmā veida priekiem var minēt Dailes teātra būvdarbu pabeigšanu 1976. gadā pēc ilgstoša un visai mokoša tā tapšanas procesa, kurā kā Rīgas Celtniecības tresta pārstāvim vajadzēja strādāt vismaz 7-8 gadus. Cita veida gandarījumu deva ekspluatācijā pieņemtais Rīgas 49. Vidusskolas sporta komplekss 2002. gadā, kas tika uzbūvēts 14 mēnešos, saskanīgi un draudzīgi strādājot visiem būvniecības procesā iesaistītiem pārstāvjiem.
Ulda Zālīša vaļasprieki ir ceļošana, atsevišķi sporta veidi, kā, piemēram, teniss un galda teniss. Viņš stāsta: „Sevišķu gandarījumu šogad esmu izjutis par iespēju dabā vērot pavasara iestāšanos un tās izmaiņas, kas notiek nepārtraukti: te no sniega izlīdis sniegpulkstenis, tad parādās ziediņi narcisēm, tulpēm. Esot tuvu dabai, prieku sagādā pat izliktais strazdu būris un iespēja redzē, ka spārnotie dziedātāji to atzinuši par gana labu. Emocionālu uzlādējumu jūtu pēc ceļošanas pa tādā valstīm kā Šveice, Austrija, Vācija, bet ne mazāks prieks ir par dabu un tikšanos ar paziņām savā dzimtajā Smiltenes novadā.
Uldis Zālītis LBS biedrs ir kopš LBS atjaunošanas kongresa 1989. gadā.

Apsveicam Jāni Kudiņu 60. jubilejā!
 „Esmu būvnieks kopš 1967. gada,” saka Jānis Kudiņš. Arī viņa tētis bija būvnieks. Līdz ar to profesijas izvēle notikusi dabiskā „piespiedu kārtībā”. Būvnieka praksi Jānis Kudiņš apguva sākot no zemes racēja, namdara darbiem, tad dienot armijā iepazina ģeodēziju, līdz rūpnīcas „Lauma” ģenerāldirektora vietniekam celtniecības jautājumos. Izglītību celtniecībā Jānis Kudiņš vispirms ieguva Rīgas Celtniecības tehnikumā (1981. – 1984. gads), bet pēc tam arī Rīgas Tehniskajā universitātē (1986.- 1990. gads).
1991. gadā Jānis Kudiņš kļuva par kooperatīva „Baltika” priekšsēdētāja vietnieku, bet 1992. gadā nodibināja savu uzņēmumu SIA ”Būve”. Amatu savienošanas kārtībā no 1998. gada līdz 2004. gadam viņš bija arī akciju sabiedrības „Lauma” padomes loceklis un no 2001. gada līdz šim brīdim pilnsabiedrības „Būvlata” direktors.
Kopš 1998. gada Jānis Kudiņš ir LBS biedrs.
Šajā laikā gan no Liepājas domes, gan VID saņemti vairāki Pateicības un Atzinības raksti kā lielākajiem nodokļu maksātājiem Liepājas rajonā, veicināšanas balva no LBA par restaurētu objektu. Protams, ka tas iepriecina.
„Man patīk, ka objektu nododot, ar pasūtītāju šķiros tikpat labās attiecībās, kā objektu sākot. Prieks, ka kļūstam pat draugi un gandarījums, ja pasūtītājs uzticas,” saka Jānis Kudiņš.  Objektus uzņēmums būvējis vai visā Latvijā, sākot no Preiļiem un Alūksnes, Rīgas un Jūrmalas līdz, protams, Kurzemei. SIA „Būve” strādā kā ģenerāluzņēmējs nelielos objektos, viņu apjoms 8 - 9 miljoni latu gadā. Atrasta sava niša. Savulaik uzņēmumā strādāja 250 cilvēki, tagad 100. Pagaidām vēl uzņēmuma darbs ir līdz 1. septembrim, pareizāk līgumi par ēku renovāciju, siltināšanu, logu nomaiņu. Darbi kļuvuši vienveidīgi. Pēdējais lielākais objekts SIA „Būvei” kā ģenerāluzņēmējam bija Liepājas ūdenssaimniecības rekonstrukcija.

„Šobrīd pašvaldības izvēlas zemāko cenu, firmas dempingo. Pasūtītājs priecājas, ka gluži vai par velti tiks pie objekta, bet būvnieks saprot, ka par tādu naudu uzbūvēt nevar. Kas notiks? Par to varēšu pastāstīt pēc gada,” saka Jānis Kudiņš.
Viņš uzskata, ka privātajam pasūtītājam neviens neko nevar pateikt, tāpēc viņš var rakstīt kādus līgumus vēlas un izvēlēties firmu, ar kuru grib strādāt, bet valsts un pašvaldību objektiem gan vajadzētu vienotus līgumus un noteikumus, lai katrs novads nerakstītu pats savus un kas vien ienāk prātā, kā tas notiek pašlaik. Ir pat tā, ka 100 tūkstošu vērtam objektam prasa 100 tūkstošu latu garantiju.”
„Un kāds ir kreņķis?”
„Kreņķis ir tad, ka 250 cilvēki cer, ka iedosi darbu, bet darba nav un nevari palīdzēt ne viņiem, ne sev. Skaties acīs un nezini kā pateikt, ka pēc mēneša vari būt brīvs. Katrs taču vēlas darbu. Visi normālie un darba spējīgie cilvēki tagad brauc projām, lielākā daļa uz neatgriešanos, jo aizceļo kopā ar ģimenēm. Bija tādi, kas vairākus gadus strādāja Īrijā, vēlējās atgriezties Latvijā, bet to izdarījuši te atkal palika bez darba. Viņi vēlreiz brauc projām, bet otrreiz jau vairs uz tāda āķa neuzķersies,” saka Jānis Kudiņš.
„Kā kreņķus aizdabūt projām?”
„Jāatmet pīpēšana,” smej Jānis Kudiņš un piebilst: „Tur līdzēt var tikai fizisks darbs, tāds, kamēr pašam sviedri līst aumaļām. Tikai nevar sēdēt pie televizora. Dažkārt lasu grāmatas par vēsturi vai kādu detektīvromānu, bet arī tie bieži vien nepalīdz atslēgties. Tātad – jāstrādā fiziski.”
„Bet citi vaļasprieki: medības, sports, seni auto vai ceļojumi neeksistē?”
„Seniem auto man nepietiek naudas, bet toties kaklasaites gan kolekcionēju. Nu jau būs vairāk nekā pus tūkstotis. No katra ceļojuma kādu pārvedu. Dažas ir īpaši mīļas. Pēdējā laikā gan kaklasaites valkāju retāk, pārsvarā svinību reizēs.”

Apsveicam Leopoldu Barkānu 60. jubilejā!
 „Visa mana profesionālā darbība ir saistīta ar būvprojektu izstrādi un to realizācijas autoruzraudzību. Piedalījos dažādas nozīmes objektu projektēšanā: sabiedriskās ēkas, dzīvojamās ēkas, ražošanas objekti, ūdenssaimniecības objekti (ūdens sagatavošanas stacijas, notekūdeņu attīrīšanas ietaises). Būvobjektu realizācija sniedz gandarījumu visiem iesaistītajiem speciālistiem, un tā ir ilglaicīga vērtība, kura ir uztverama gan materiālā, gan garīgā formā,” stāsta Leopolds Barkāns.

Būvniecībā viņam nācās iesaistīties jau no bērnības. Tēvs bija Celtniecības tresta būvdarbu vadītājs Rīgā. Viņš mēdza tobrīd deviņgadīgo dēlu ņemt līdzi uz būvi.
1968. gadā Leopolds Barkāns iestājās Rīgas Politehniskajā institūtā, kuru absolvēja kā ūdensapgādes un kanalizācijas inženieris.
Padomju Latvijas laikā lielākā daļa no izstrādātajiem būvprojektiem netika realizēti un palika projektēšanas institūtu plauktos. Ar praktisko būvniecību Leopolds Barkāns vispirms saskārās agrofirmā „Ādaži”, strādājot Ādažu EPKTB (eksperimentālais konstruktoru birojs, laiks - pirms „pārbūves”), visi šajā birojā izstrādātie projekti tika realizēti dzīvē. Tas notika sadarbībā ar ārzemju pārstāvjiem (Somija, Dienvidslāvija u.c.). „Bija interesanti apzināties, ka mūsu speciālisti spēj risināt tehniskos jautājumus dažreiz pat pārliecinošāk, nekā palīgos atbraukušie ārzemju inženieri,” atceras Leopolds Barkāns. Viņš strādājis SIA „Ādaži projekts”, A/S „Agroprojekts”, BOVU „Vides projekti”, SIA „EkoProjekti”. Kopš 2000. gada Leopolds Barkāns ir SIA „Eiroprojekts” vadošais inženieris. Viņa projektēto objektu sarakstā ir atkritumu šķirošanas un pārkraušanas stacija „Vibsteri”, maģistrālā ūdensvada, kanalizācijas spiedvada, lietus kanalizācijas tīklu rekonstrukcija Dubultos, ūdens apgādes un kanalizācijas tīkli Ķiparos (Siguldas ūdenssaimniecības pakalpojumu attīstībai) saimniecības pakalpojumu attīstībai Siguldā). Tāpat strādāts pie projektiem Bauskā, Ķegumā, Sidgundā, Lielvārdē, Šķibē, Jaunolainē, Olainē, Cesvainē un citur.
Kopš 2003. gada Leopolds Barkāns ir LBS biedrs.
Viņš saka: „Būvniecība ir ļoti komplicēta joma, kuru ietekmē ekonomika, politika, klimats, kultūra utt. Jebkurš nozīmīgs būvniecības objekts ir sarežģītā procesā iesaistīto daudzo cilvēku profesionāla darba summārais rezultāts, un to lielā mērā ietekmē arī atsevišķu personību cilvēciskās īpašības. Būvniecība ir interesanta ar savu nepārtraukto mainību. Mums savā darbā jāievērtē Eiropas nostādnes, lai gan tās izpildīt nereti traucē ierobežotais finansiālais nodrošinājums. Latvijas celtniecības uzlabošanu varētu panākt veicot kompleksas pārmaiņas visas valsts mērogā. Jāmainās valsts politikai un ekonomikai, kā arī valsts, pašvaldību profesionālās un morālās atbildības līmenim.”

Ārpus darba visnepieciešamākā nodarbošanās Leopoldam Barkānam ir dziedāšana. „Esmu dziedājis vīru korī, un vairākos jauktajos koros. Pašlaik ir iecerēts realizēt savu vēlmi - ierakstīt pāris dziesmiņas diskā – sev un varbūt arī citiem par prieku. Jā, gandrīz aizmirsās - vēl man ir dārziņš mazs, kur zied puķes un nesāp sirds,” atzīstas Leopolds Barkāns.

Apsveicam Ingrīdu Pečkovsku jubilejā!
Pēc vidusskolas beigšanas Ingrīda Pečkovska uzsāka studijas Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, kur pēc vairāk kā gadu ilgām mācībām saprata, ka lauksaimniecība tomēr nav viņas aicinājums, tādēļ devās uz Rīgas Celtniecības tehnikumu, lai mācītos arhitektūru. Pēc tehnikuma absolvēšanas Ingrīda Pečkovska līdz 1976. gadam strādāja projektēšanas institūtā "Latkomunprojekt" par arhitekti, tad turpināja studijas Rīgas Politehniskā institūta būvinženieru specialitātē.
Par specialitātes maiņu, no arhitektūras uz būvkonstrukcijām viņa pateicas institūta "Latkomunprojekt"  Jelgavas filiāles galvenajam konstruktoram Ivaram Lasim, kurš Ingrīdu veiksmīgāk prata piesaistīt būvkonstrukcijām, nekā galvenā arhitekte arhitektūrai.
Uzsākot mācības Rīgas Politehniskajā institūtā, Ingrīda Pečkovska pārgāja darbā uz institūta Studentu konstruktoru biroju, kur strādāja par projektētāju. Pēc institūta beigšanas viņa turpināja darbu Jelgavas rajona Agrorūpnieciskajā apvienībā kā būvdarbu uzraugs. 1990. gadā Ingrīda Pečkovska Jelgavas celtniecības trestā nodibināja Projektu - tāmju biroju, bet pēc gada piedalījās konkursā Jelgavas Tautas Deputātu padomes Kapitālās celtniecības daļas vadītāja amatam. Šo darbu viņa darīja desmit gadus. 2001. gadā Ingrīda Pečkovska mainīja darba vietu un sāka strādāt Latvijas Lauksaimniecība Universitātē kā direktora vietniece. Šis darbs saistīts ar Jelgavas pils restaurāciju un pils saimniecisko darbību.

2005. gadā Ingrīda Pečkovska piedalījās konkursā Valsts ieņēmumu dienesta Būvuzraudzības daļas priekšnieka amatam, kuram atkal tika atzīta par pieņemamāko kandidāti. Šis darbs saistīts ar Latvijas Muitas kontroles punktu un Valsts Robežkontroles punktu rekonstrukciju. Tika izstrādāti projekti Robežkontroles punktu "Terehova", "Grebņeva", "Vientuļi" paplašināšanai, kā arī izsludināts konkurss robežkontroles punkta "Grebņeva" paplašināšanai. Sakarā ar smago finansiālo stāvokli valstī, pārējo Robežkontroles punktu paplašināšana tika apturēta. „Remontējam telpas, kuras atrodas VID īpašumā un kuras VID izīrē,” saka Ingrīda. Sakarā ar VID reorganizāciju, viņa palīdz izstrādāt VID Resursu nodrošināšanas un administrēšanas pārvaldes struktūru un piedalās reģionu lietu pārņemšanā uz centrālo VID aparātu.

1992. gadā, kad Latvijas Būvinženieru savienība uzsāka būvinženieru sertificēšanu, arī Ingrīda Pečkovska ieguva sertifikātu projektēšanas darbiem un būvdarbu tehniskajai uzraudzībai. Viņai „krita šī laime” saņemt sertifikātu ar pirmo numuru - 001. Pēc sertifikāta saņemšanas, paralēli darbam valsts iestādēs, Ingrīda Pečkovska nodarbojas ar individuālo darbu projektēšanā un būvdarbu tehnisko uzraudzību. Projekti tika izstrādāti individuālajām dzīvojamām ēkām, kā arī dažām Jelgavas vecpilsētas ēkām un atsevišķiem Jelgavas pils rekonstrukcijas darbiem.
„Patīkami, ka būvniecībā ir redzami sava darba rezultāti, sevišķi, ja pati esmu izstrādājusi projektu, vadījusi vai uzraudzījusi būvdarbu veikšanu,” saka Ingrīda Pečkovska. Kopš 1990. gada viņa ir LBS biedre.

Vislielākais Ingrīdas Pečkoskas vaļasprieks ir ceļošana (viņa bijusi vairāk kā 20 valstīs) un relaksācijai darbs savā dārzā, kā arī tikšanās ar savām vidusskolas klases biedrenēm. „Draudzīgas saites uzturam četratā, kā sēdējām kopā skolas solos. Viena no mūsu četrinieka ir bijusī izglītības ministre Baiba Rivža,” stāsta Ingrīda Pečkovska.

Apsveicam Arvi Kuģi 50. jubilejā!
Arvis Kuģis dzimis 1960. gada 6. jūnijā Tukumā. Mācīties viņš sāka Rīgā un 1978. gadā pabeidza Rīgas 64. vidusskolu. Arvim padevās matemātika, un viņš nolēma turpināt mācības Rīgas Politehniskajā institūtā. Arvis vēlējās, lai būtu redzams viņa darba veikums, tādēļ 1983. gadā beidza institūtu specialitātē ”Autoceļi” pirms tam izstrādājot un aizstāvot diplomprojektu par tēmu: „”Butišķu” karjera pie Daugavpils”. No 1983. gada līdz 1990. gadam Arvis Kuģis strādāja institūtā „Latgiprodortrans” (tagad AS ”Ceļuprojekts”), izpētot karjerus un sastādot tiem izstrādes un rekultivācijas projektus.
„Gribēju vairāk būt būvniecības objektos, tādēļ 1990. gada maijā sāku strādāt nesen izveidotajā uzņēmumā SIA „Rīgas tilti”, kurā esmu joprojām,” stāsta Arvis Kuģis. Līdz 1991. gadam viņš uzņēmumā bija meistars un darbu vadītājs Krastmalu remonta iecirknī. Darbi bija saistīti ar Daugavas nostiprināto krastmalu, kuru garums Rīgā ir 37 km, apsekošanu un remontu. No 1991. līdz 1996. gadam viņš bija iecirkņa priekšnieks un organizēja ūdenslīdēju un zemūdens tehniskos darbus Rīgas krastmalu, ostas piestātņu un tiltu balstu zemūdens daļu remontā.
Jauns izaicinājums bija 1993. gadā, kad Arvis kļuva būvdarbu vadītājs Daugavas Rietumu mola rekonstrukcijai. Darbi tika veikti saspringtos apstākļos objektā, kuru no trīs pusēm ieskauj ūdens. Toreiz ik pa brīdim darbus pārtrauca jūras viļņi.
No 1996. līdz 2001. gadam Arvis strādāja Ražošanas tehniskajā daļā un specializējās dzelzsbetona konstrukciju remontā un aizsardzībā. 1997. gadā viņš apguva rasējumu veidošanu datorā un kopš tā laika piedalās tiltu būvprojektu izstrādē, kuri kopskaitā ir ap 30. Rīgā rekonstruēti Kundziņsalas un Mīlgrāvja tilti, kustības pārvadi Kalnciema ielā un pār Zunda kanālu. „Patīkami, ka 1999. gada pirmsprojekta izpētē ieteiktā būvdarbu tehnoloģija pielietota Rīgas kanāla rekonstrukcijā,” atzīst Arvis Kuģis.
1999. gadā viņš tika uzņemts Latvijas Būvinženieru savienībā.

2001. gadā uzņēmumā SIA „Rīgas tilti” tika izveidota kvalitātes vadības sistēma atbilstoši ISO 9001 standartam, kuras vadītājs Arvis Kuģis bija līdz 2007. gadam. Paralēli viņš apsekoja tiltus un izstrādāja to būvprojektus, 2004. gadā iegūstot būvprakses sertifikātu tiltu projektēšanā. Arvis Kuģis atzīst, ka interesants objekts bija dzelzs tilta rekonstrukcija pār Salacu pie Ainažiem.
Kopš 2007. gada janvāra Arvis ir Ražošanas tehniskās daļas vadītājs. Viņš izstrādā būvprojektus, darbu veikšanas projektus vai to sadaļas. Kā projektu vadītājs inženierbūvēm viņš piedalījās Saulkrastu apvedceļa, autoceļa A6 posma Ogrē un pašlaik piedalās Kokneses apvedceļa būvniecībā.

„Uzskatu, ka man veicies ar kolēģiem un vadītājiem. Patīk strādāt kopā ar cilvēkiem, kuri ir speciālisti un sava darba entuziasti. Pašlaik traucē tas, ka krīzes spiesti vai politisko interešu vadīti, dažādus darbus veic cilvēki, kuri tos pietiekoši neprot vai nepārzina. Daudz ērtāk, ja valstī būtu izstrādāta ilglaicīga attīstības programma, kā tas bija ar iestāšanos NATO vai Eiropas Savienībā, un visās nozarēs strādājošie varētu sevi pilnveidot, skatoties perspektīvā,” saka Arvis Kuģis.

Viņa vaļasprieks vienmēr bijusi slēpošana un tūrisms. Arvis priecājas par iespēju ziemā slēpot ar distanču slēpēm, kamēr bērni vizinās ar sniega dēļiem, vai klausīties dabas skaņas, braucot ar laivu.

Apsveicam Daini Mūsiņu 50. jubilejā!
Dainis Mūsiņš dzimis 1960. gada 23. jūnijā. 1983. gadā viņš absolvēja Rīgas Politehnisko institūtu un ieguva inženiera – celtnieka diplomu. Viņš gan piebilst, ka nebūtu korekti lielīties ar savu specialitāti, jo tajā ir strādājis tikai pēc RPI beigšanas.  Viņa profesionālā karjera: z/k „Carnikava” speciālo celtniecības darbu iecirkņa vadītājs,  SIA „Būvuzņēmums „Asme”” direktors. 2001 gadā viņš pilnīgi izmainīja savu specializāciju no vispārējās celtniecības un pievērsās ļoti šaurai un specifiskai nozarei - ģeotehnikai un mikropāļiem. Dainis Mūsiņš nodibināju SIA „Mikropāļi”, kas ir izaudzis par spēcīgāko savas nozares uzņēmumu valstī un nodarbojas ar mikropāļu, grunts enkuru, atbalsta sienu un pamatu pastiprināšanas darbiem. Līdz ar darbību ģeotehnikas nozarē Dainis Mūsiņš ir iesaistījies arī Latvijas Ģeotehniķu savienības darbā, kur jau trešo gadu ir valdes loceklis.
„Neslēpšu, ka darbs ar gruntīm (ģeotehnika) ir mans dzīves aicinājums un ja man būtu dota otra iespēja sākt visu no gala tā noteikti būtu celtniecība ar ļoti lielu ģeotehnikas piedevu. Kāpēc tieši ģeotehnika? Jo tā ir man ļoti saistoša - teorētisko zināšanu + praktiskās pieredzes + augstas tehnoloģijas apvienojums = tā ir nepārtraukta attīstība un sevis izglītošana. Esmu papildinājis savas zināšanas piedaloties starptautiskos semināros un apmācības programmās gan Eiropā, gan Amerikā,” stāsta Dainis Mūsiņš.

2001. gadā Dainis Mūsiņš iestājās Latvijas Būvinženieru savienībā.

Viņa intereses un vaļasprieki saistīti ar sportu (riteņbraukšana, kalnu slēpošana). Pirms pieciem gadiem viņš atklāja sev jaunu aizraušanos, kas tagad aizņem daudz brīvā laika. Tā ir niršana.
„Tā ir lieliska iespēja atslēgties no apkārtējās kņadas un novērtēt mirkļa burvību zem ūdens,” atzīst Dainis Mūsiņš..

Apsveicam Andreju Stepanovu 50. jubilejā!
Pēc Rīgas Celtniecības tehnikuma absolvēšanas Andrejs Stepanovs 1982. gadā sāka strādāt Krāslavas PMK par ražošanas vadītāju, tad sekoja darbs Daugavpils vispārējā celtniecības trestā, Krāslavas remontceltniecības pārvaldē. Viņa objektu sarakstā ir arī Krāslavas pilsētas attīrīšanas iekārtu rekonstrukcija, Dagdas pilsētas attīrīšanas iekārtu būvniecība. Tad 1990. gadā Andrejs Stepanovs kļuva SIA „Latgale” galvenais inženieris. Pēc tam dažādos laika posmos viņš strādājis SIA „Gādība”, SIA „Statuss Lukss”, SIA „Arkers”, SIA „Indriķis”, SIA „P.M.L.V”, SIA „Latvijas būvnieks” un SIA „Nelsons”.
 „Kļūt par celtnieku es gribēju jau no bērnības, kad vēl skolā taisījām būrīšus.  Man patīk celt mājas un tās remontēt. Tagad man jau ir 28 gadu darba stāžs. Visi mani ģimenes locekļi ir saistīti ar celtniecību. Sieva Aleksandra mācījās Rīgas Celtniecības tehnikumā par ekonomisti, dēls Vadims (18 gadi) zina, kas ir būvlaukums un "aizraujas" ar apdares darbiem, viņš uzskata, ka tur var izrādīt savu fantāziju un šogad gatavojas iestāties Celtniecības koledžā,” stāsta Andrejs Stepanovs.
Viņš uzskata, ka būvniecība pēc būtības ir radošs, bet smags darbs. „Tajā mani piesaista pats process .. no sākuma ir tikai skiču projekts, bet pēc laika jau reāla māja - jauna, stabila un skaista!!! Katrs jauns objekts ir īpašs, oriģināls, atšķirīgs, katrā pielietojami jauni risinājumi. Visu laiku ir jāpapildina zināšanas par jaunām tehnoloģijām, materiāliem, tendencēm. Protams, ir arī grūtības, piemēram, es bieži saskaros ar nepietiekami izstrādāto projekta dokumentāciju, kā arī grūti ir atrast kvalificētus darbiniekus, daudzi labi meistari dodas peļņā uz Lielbritāniju vai Īriju, daži pat uz Kipru un uz doto brīdi sanāk tā, ka viesstrādnieki ceļ un būvē Latvijā, bet latvieši ceļ ēkas un būves citās valstīs!” saka Andrejs Stepanovs.

Viņš uzskata, ka Latvijā jāsakārto atalgojuma sistēma valsts mērogā, jāpanāk, lai kvalificēts darbaspēks nevis izbrauc no valsts, bet gan strādā šeit un kvalitatīvi izpilda darbu par ko atbilstoši saņem objektīvu atalgojumu. „Būvniecībā visvairāk uzmanība jāpievērš kvalitātei, bet, kuri Latviju var uzcelt kvalitatīvi, ja ne paši latvieši?” tā Andrejs Stepanovs.  Kopš 2002. gada viņš ir LBS biedrs.

Andrejs Stepanovs uzskata: „Lai labi strādātu ir labi jāatpūšas.” Kādreiz viņš spēlēja hokeju Daugavpils ledus hallē (pirms vairākiem gadiem piedalījās arī tās celtniecībā), bet tagad kā pats saka: „Gadi iet – un pašlaik tikai sekoju  un fanoju par mūsu „Dinamo- Rīga”.” Andrejam Stepanovam patīk atpūsties brīvā dabā kopā ar ģimeni, ļoti patīk makšķerēšana. Viņam ir īpašas vietas Lielupē, Daugavā, Mēmelē, kā arī Engures ezerā. Makšķerējot Andrejs Stepanovs spēj lieliski relaksēties un gūt spēkus jaunai darba nedēļai.

Apsveicam Vitāliju Kalniņu 50. jubilejā!
Vitālijs Kalniņš izglītību būvniecībā ieguva Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, to absolvējot kā inženieris celtnieks. Pēc tam viņš katru gadu regulāri mācījies un papildus izglītojies dažādos semināros un kursos.
No 2006. gadā Vitālijs Kalniņš pievienojās LBS biedru saimei.
 
Viņa pirmā darba vieta ir Aizkraukles rajona p/s „Koknese”, kur viņš bija būvdarbu vadītājs. Laikā no 1989. gada līdz 2004. gadam Vitālijs Kalniņš bija Daugavpils rajona p/s „Zemgale” galdnieku darbnīcas vadītājs, noliktavas pārzinis, pēc tam SIA „Beta D” būvdarbu vadītājs. Kopš 2004. gada Vitālijs Kalniņš ir Daugavpils pilsētas Izglītības pārvaldes būvinženieris un Iepirkumu komisijas loceklis.

Viņa profesionālā pieredze saistīta ar šādiem valsts investīciju projektiem: „Vienības pamatskolas rekonstrukcija”, „Daugavpils pilsētas izglītības iestāžu ēdināšanas bloku renovācija”, „Daugavpils pilsētas 11. pirmsskolas izglītības iestādes energoefektivitātes paaugstināšana”, „Daugavpils pilsētas 7. pirmsskolas izglītības iestādes energoefektivitātes paaugstināšana”, „Daugavpils Valsts ģimnāzijas internāta ēkas renovācija”.

Apsveicam Andri Baikovu 30. jubilejā!
Jau vidusskolas laikā Andris Baikovs bija izlēmis, ka būs būvinženieris, un kā brīvās izvēles priekšmetu izvēlējās rasēšanu. Par šo izvēli gan lielā mērā paldies jāsaka tēvam un vectēvam, kuriem katru vasaru bija jaunas idejas par vasarnīcas labiekārtošanu – vienreiz jāuzbetonē nogāzes atbalstsiena, citreiz jāuzbūvē nojume vai jānosiltina kāda vasarnīcas istaba. Protams, ka Andrim vajadzēja piedalīties šo ideju realizēšanā, ko sev un citiem par brīnumu viņš darīja ar lielāko prieku. „Laikam jau būvniecība man ir asinīs no dzimšanas,” saka Andris Baikovs.

 Vispirms viņš Rīgas Tehniskajā universitātē ieguva bakalaura grādu būvzinātnē, pēc tam inženierzinātņu maģistra grādu būvzinātnē un 2004. gadā uzsāka mācības RTU doktora studiju programmas „Būvniecība” būvzinātnes un mehānikas nozarē. Andra darba pieredze aizsākās projektēšanas birojā SIA „Ierosme”, pēc tam turpinājās AS „Latvenergo”, kur Andris projektēja elektroapgādes līnijas un apakšstacijas, tad dzīvojamās un sabiedriskās ēkas projektēja, strādājot SIA „Valeinis un Stepe”, un atkal elektroapgādes līnijas un apakšstacijas SIA „LP” un AS „Augstsprieguma Tīkls”.
Nominācija 2007. gada Latvijas Būvnieku asociācijas organizētajā skatē „Gada labākā būve” kā labākai inženierbūvei 1. vieta tika piešķirta Rīnužu naftas produktu terminālam. To projektēja SIA „Ierosme”. Andris Baikovs strādāja šī projekta komandā kopā ar Pauli Sirmo, Raimondu Latīņinu un Dmitriju Ščogoļevu.
Andrim prieku sagādā projektēšanas process un tā rezultāts - iespēja izanalizēt kādu konstrukciju vai mezglu, izstrādāt to līdz gandrīz ideālam stāvoklim un vērot kā ideja, kas tapusi no nekā, tiek realizēta dabā.
„Vislielākais prieks ir tad, ja celtniekiem nav jautājumu par izstrādāto konstrukciju - visiem ir saprotama rasējumos ieliktā ideja par konstrukciju, kuru mēģinu izprojektēt pēc iespējas ekonomiskāku un estētiskāku,” saka Andris.
Kopš 2004. gada Andris Baikovs ir LBS biedrs. Viņš ir vairāku lekciju, ziņojumu un referātu autors starptautiskās būvzinātnes konferencēs. Andra publikācijas var lasīt žurnālos „Arhitektūra un būvzinātne” un „Journal of Civil Engineering and Management”.

„Kā jau lielākai daļai cilvēku, arī man pašreiz liekas, ka daudzās institūcijās, kas saistītas ar būvniecību, citreiz ir novērojama pārāk liela birokrātija. Protams saprotu, ka kontrole būvniecībā ir vajadzīga, jo ēkas projektēšanas un būvniecības process nav nemaz tik vienkāršs, un tas ir tieši saistīts ar cilvēku drošību ēkas ekspluatācijas laikā. Ja man tā „uz sitiena” jautā, ko darīt lietas labā, tad pirmā nāk prātā vienkārša atbilde – ja mēs katrs darītu savu darbu godīgi, kārtīgi un ar atbildības sajūtu, tad problēmu nebūtu vispār. Vājais posms vienmēr būs cilvēki, kas neievēros ētikas normas, likumus un vienmēr situāciju mēģinās vērst par labu tikai savam makam,” saka Andris Baikovs.

Pie saviem vaļaspriekiem viņš pieskaita peldēšanu un fotografēšanu, lai gan tiem velta maz laika. „Tā kā man ir intelektuāls darbs, kas saistīts ar konstrukciju dimensionēšanas aprēķiniem un to rasēšanu datorprogrammās, tad no intelektuālā darba stresa relaksējos ar fizisku darbu pie vasarnīcas labiekārtošanas un tās dārziņā.
Gandarījumu sagādā arī dabas un putnu vērošana, mierīga pasēdēšana zem kāda dižozola un paspriedelēšana par neizskaidrojamām ezotēriskām lietām,”  tā Andris Baikovs.