LBS

Jānis Kūla dzimis 1935. gada 3. maijā Rīgā un kopš tās dienas kopā ar vecākiem dzīvoja Jūrmalā. 1953. gadā viņš absolvēja Pumpuru vidusskolu un tā paša gada augustā iestājās Latvijas Valsts universitātes Inženierceltniecības fakultātē. Diplomprojektu Jānis Kūla aizstāvēja 1958. gada jūnijā, saņēma diplomu par augstāko izglītību un iegūto inženiera celtnieka kvalifikāciju. Izvēle – kļūt būvinženierim nebija nejauša. Jānim Kūlam vienmēr paticis darīt kaut ko paliekošu un sabiedrībai vajadzīgu un to viņš saskatīja tieši celtniecībā.

1958. gada septembrī Jāni Kūlu norīkoja darbā specializēto montāžas darbu pārvaldē Nr. 553, kur viņš sāka strādāt ražošanas daļā. Pēc gada viņam uzticēja vadīt iekārtas montāžas darbus topošajā Garkalnes dzelzsbetona rūpnīcā, Kalnciema stikla vates ražotnē.

Sešdesmito gadu sākumā Daugavpilī sākās vērienīga rūpniecības objektu būvniecība. Rīgas 553. specmontāžas pārvalde pārtapa par trestu ”Promtehmontaž” un lielo darbu apjomu veikšanai Daugavpils sintētiskās šķiedras rūpnīcā, kas tajā laikā bija lielākā būve Latvijā, bija nepieciešams Daugavpilī izveidot specializēto montāžas darbu pārvaldi. 1961. gada aprīlī Jānim Kūlam piedāvāja jaundibinātās pārvaldes galvenā inženiera vietu. „Tas manā 25 gadu vecumā līdz šim bija lielākais izaicinājums un es to pieņēmu. Tik lielā objektā, protams, strādāja arī citas, kā vispārējas, tā ļoti šauras specializācijas organizācijas. Četru gadu laikā Daugavpils sintētiskās šķiedras rūpnīca kopējiem spēkiem bija pabeigta un nodota ekspluatācijā. Savus uzdevumus biju izpildījis,” atceras Jānis Kūla. Sekoja vairāki valdības apbalvojumi. 1963. gadā Jāni Kūlu no Daugavpils 106 vēlēšanu apgabala ievēlēja par Augstākās padomes deputātu.

1965. gada pavasarī „Promtehmontaž”, pildot norunu, atsauca Jāni Kūlu atpakaļ uz Rīgu, kur viņš sāka strādāt par Rīgas specmontāžas pārvaldes priekšnieku.

1967. gada 3. novembrī sekoja jauns izaicinājums – Jāni Kūlu norīkoja Celtniecības ministra vietnieka amatā. Viņa pienākums bija ievērojami palielināt dzīvokļu celtniecības jaudas. To varēja panākt vienīgi rekonstruējot pirmo māju būvniecības kombinātu un pilnīgi no jauna uzbūvējot otro. Sākās ievērojami straujākas lielpaneļu ēku būvniecība vairākos Rīgas pilsētas rajonos. Blakus tam visam bija liela problēma - trūka kvalificēta darbaspēka. Tas, protams, atsaucās uz izpildāmo darbu kvalitāti. Arī apdares materiāli bija ļoti pieticīgi. „Godīgi sakot, darbs bija ļoti saspringts,” atceras Jānis Kūla.

Pēc sešiem Celtniecības ministra vietnieka amatā pavadītajiem gadiem viņu norīkoja Valsts Celtniecības komitejas priekšsēdētāja pirmā vietnieka amatā, kurā viņš nostrādāja desmit gadus, līdz 1983. gada decembrim.

Tad līdz 1988. gada 19. maijam sekoja darbs Valsts Plāna komitejā, kur Jānim Kūlam bija jāvada celtniecības industrijas un celtniecības nodaļa. „Pats nomācošākais šajā darbā bija ilgstoša nepieciešamība būt Maskavā, Valsts Plāna komitejā, kur republikas celtniecības jaudas mēģināja pār mēru izpildīt ar Savienības nozīmes objektiem. Pirmo reizi mūžā no darba aizgāju pēc paša vēlēšanās – no Valsts plāna komitejas. Man darbu piedāvāja „Agropromstrojā”, kur par priekšsēdētāja vietnieku nostrādāju līdz 1990. gada martam,” stāsta Jānis Kūla.

1990. gadā Jānis Kūlas iestājās Latvijas Būvinženieru savienībā.

Pēc tam piecus gadus, līdz 1996. gadam Jānis Kūla, kā pats saka, atgriezās pie celtniekiem AS „Latvijas celtnieks” priekšsēdētāja vietnieka amatā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas bija sākušies citi laiki. 1996. gadā AS „Latvijas celtnieks” likvidējās. Pēc tam līdz 1999. gada 24. decembrim Jānis Kūla bija SIA „Balt – standarts” direktors. „Ar to arī manas darba gaitas beidzās. Pensionāra apliecībā rakstīts, ka mans darba stāžs ir 45 gadi,” saka Jānis Kūla, jo kopš 2000. gada viņš ir pensijā. Taču bez darba viņš tomēr atrada laiku vaļaspriekiem un tie allaž bijuši – burāšana vasarā un slēpošana ziemā, protams, tūrisms.

Lidvaldis Lukševics dzimis 1940. gada 15. maijā. Būvniecībai viņš pievērsās apzināti, jo tieši tā likās vispiemērotākā profesija: tehniska un radoša. Taču ceļš līdz augstākajai izglītībai nebija ātrs. Mārstaļu ielā atradās Darba rezervju sistēmas tehniskā skola Nr.1. Tur Lidvaldis Lukševics pirmoreiz iepazinās ar Ilgvaru Niedolu, kas vizuāli atmiņā palicis ar avīzi „Sports” žaketes kabatā. Mācības Rīgas Politehniskajā institūtā viņš uzsāka 1962. gadā, kad jau pāris gadus bija nostrādājis Liepājas starpkolhozu celtniecības organizācijā un iepazinis normētāja darbu. Taču ceturtajā kursā mācības uz trīs gadiem pārtrauca dienests Padomju armijā. Stipru raksturu vajadzēja, lai pēc atgriešanās no armijas mācības turpinātu dienas nodaļā. Institūtu Lidvaldis Lukševics absolvēja tikai 1970. gadā. Tieši tad viņš iesāka strādāt Celtniecības ministrijas pakļautībā esošajā Jūrmalas pilsētas celtniecības trestā, sākumā kā meistars, vēlāk kā būvdarbu vadītājs. Pēc tam viņš bija Ministru Padomes naftas produktu sagādes un realizācijas celtniecības un montāžas darbu pārvaldes vecākais būvdarbu vadītājs. No 1976. gada līdz 1992. gadam Lidvaldis Lukševics bija Sakaru ministrijas projektēšanas institūta „Sakaru projekts” projektu galvenais konstruktors un projektu galvenais inženieris. Kopš 1992. gada un vēl joprojām viņš ir Jūrmalas pilsētas domes būvvaldes būvinspektors.

2001. gadā Lidvaldis Lukševics iestājās Latvijas Būvinženieru savienībā.

Savu izvēli, kļūt par būvinženieri, viņš nekad nav nožēlojis, un profesijā iesaistījis ne vienu vien laikabiedru. Arī dēls Guntis ir būvinženieris. Pašlaik būvniecības aktivitātes pierimušas, bet vērojama tendence, ka Jūrmalā daudzi cenšas sakārtot dokumentāciju privātmājām, kuru īpašnieki un iedzīvotāji tās vēl joprojām nav nodevuši ekspluatācijā. Taču rindu mājas stāv tukšas, neviens tās nepērk. Šur un tur tiek rekonstruēti veikali.

Ikdienā Lidvaldim Lukševicam palīdz labs humors un vaļasprieks. Kopš 1963. gada viņš dzied vīru korī „Gaudeamus”, kura pašreizējais diriģents Ivars Cinkus spējis piesaistīt arī jaunus dziedātājus.

Juris Ivars Čivčs dzimis 1940. gada 28. maijā un deviņu gadu vecumā tika izsūtīts uz Sibīriju. Turpmākie gadi aizritēja Omskas apgabalā. Pēc astoņiem gadiem viņš atgriezās dzimtenē, turpināja mācības. Viņš 1959. gadā absolvēja Preiļu pilsētas 2. vidusskolu un 1964. gadā Rīgas Politehniskā institūta Celtniecības fakultāti. „Būvniecībā nokļuvu kā visi citi 20. gadsimta sešdesmitajos gados – „pēc sadales”. Savā dzīvē to uzskatu par veiksmi, jo ierados brīnišķīgā pilsētā Siguldā,” saka Juris Ivars Čivčs. 1965. gadā viņš sāka strādāt Siguldas PMK, bija meistars, tad ražošanas daļas priekšnieks, galvenais inženieris, bet no 1974. gada PMK priekšnieks. Pēc uzņēmuma privatizācijas no 1992. gada līdz 2001. gadam viņš bija SIA „Siguldas celtnieks” direktors. Kopā ar šo būvniecības uzņēmumu saistīti 37 gadi.

Jura Čivča svarīgākie notikumi ir saistīti ar neskaitāmu objektu tapšanu. Tie bija lieli lauksaimniecības kompleksi, 6 bērnudārzi, 5 skolas, Siguldas slimnīca, daudz dzīvojamo māju. Taču par sarežģītāko un unikālāko var uzskatīt Siguldas kamaniņu un bobsleja trasi, kuras tapšanā Jurim Ivaram Čivčam bija ģenerāluzņēmēja loma.

2004. gadā viņš iestājās Latvijas Būvinženieru savienībā.

„Būvniecība vienmēr bijusi interesanta, sākot no piramīdām un panteoniem. Šobrīd celtniecībā pārsteidz materiālu un tehnikas iespējas. Tikai rodas jautājums, kāpēc celtniekiem tie jāapgūst pašmācības ceļā,” tā Juris Ivars Čivčs.

Ja viņam būtu liela vara, tad viņš nodibinātu iestādi, kura šajā valstī būtu atbildīga par būvniecību no A līdz Z.

Šobrīd gan viņš ir pievērsies politikai un jau astoņus gadus ir Siguldas domes deputāts, trīs no tiem priekšsēdētāja vietnieks, pašreiz vairāku komisiju vadītājs.

Viens no Jura Ivara Čivča vaļaspriekiem ir ceļošana, kuras laikā allaž var ieraudzīt kaut ko jaunu un interesantu. Par vaļasprieku Juris Ivars Čivčs dēvē arī bērnu un mazbērnu audzināšanu, bet tas gan ir daudz nopietnāk. Arī darbība pašvaldībā aizpilda Jura Ivara Čivča brīvo laiku un neļauj „izkrist” no aprites.

Ansis Šnore ir dzimis 1945. gada 16. maijā. 1963. gadā viņš absolvēja Rīgas Industriālā politehnikuma mehānikas nodaļu un ieguva kvalifikāciju: tehniķis–mehāniķis kūdras atradņu izstrādāšanas specialitātē. Viņš tika norīkots darbā kūdras fabrikā „Ploce”. Tajā pat gadā, ar uzņēmumu stipendiju, Ansis Šnore uzsāka studijas LLA Hidromeliorācijas fakultātē, ko absolvēja 1968. gadā kā inženieris–hidrotehniķis ar specializāciju kūdras rūpniecībā.

Pēc augstskolas beigšanas viņš sāka strādāt Kūdras rūpniecības pārvaldes projektēšanas un konstruēšanas birojā par vecāko inženieri, vēlāk sektora vadītāju un nodaļas vadītāju. 1977. gadā Ansis Šnore tika iecelts par biroja priekšnieka vietnieku un šajā amatā strādāja līdz biroju 1991. gadā reorganizēja par Valsts kūdras institūtu. No 1991. gada līdz institūta likvidēšanai viņš bija institūta direktora vietnieks.

Visu šo laiku Anša Šnores darbs bija saistīts ar hidrotehnisko un transporta būvju projektēšanu.

1992. gadā viņam izsniegta Latvijas Būvinženieru savienības licence individuālai privātpraksei projektēšanā. 1993. gadā Ansis Šnore tika uzņemts Latvijas Būvinženieru savienībā. 1997. gadā viņam izsniegts arī būvprakses sertifikāts būvprojektu vadīšanā, bet 1998. gadā LMB būvprakses sertifikāts hidromelioratīvajā būvniecībā.

Lai būtu iespējams turpināt darbu savā specialitātē 1993. gadā Ansis Šnore nodibināja nelielu projektēšanas un konsultēšanas uzņēmumu z/s „Sūnas”, kas viņa vadībā darbojās 10 gadus.

Paralēli tiešajam darbam, no 1976. līdz 1986. gadam Ansis Šnore vadīja diplomprojektus LLA Hidromeliorācijas fakultātes diplomandiem.

No 1996. līdz 2006. gadam viņš bija Latvijas Kūdras ražotāju asociācijas (LKRA) valdes loceklis un asociācijas valdes priekšsēdētāja vietnieks.

Ansis Šnore ir izstrādājis LKRA sertifikācijas sistēmu, piedalījies starptautiskos projektos, piemēram, „ Kūdras ieguve un izmantošana enerģētikā”.

Ansis Šnore ir izdevuma „Kūdra Latvijā” un vairāku rakstu autors avīzēs un žurnālos. Viņš ir apbalvots ar LKRA Atzinības rakstu. Arī būdams pensijā, Ansis Šnore seko līdzi norisēm būvniecībā un kūdras rūpniecībā, ir LKRA sertifikācijas komisijas priekšsēdētājs.

„Būvniecība kūdras ieguves vietās ir specifiska, jo kūdra nav tā labākā pamatne būvēm. Arī kūdras ir ļoti dažādas un risinājums ir jāatrod katrā konkrētā gadījumā. Tas ir samērā sarežģīti, bet tas arī piesaista un dod gandarījumu ja risinājums veiksmīgi tiek atrasts”, saka Ansis Šnore. Viņu vienmēr ir saistījusi lasīšana: gan daiļliteratūras, gan avīžu un žurnālu. Tā vienmēr ir devusi gan garīgu, gan fizisku atslodzi, kā arī labi palīdzējusi orientēties apkārtējās norisēs.

Jautāts, ko vispirms vajadzētu darīt, lai sakārtotu lietas celtniecībā Latvijā, Ansis Šnore atbild: „Būvniecības nozares vadību vajadzētu sakoncentrēt vienas ministrijas rokās un atbildēt par būvniecību vajadzētu tikai būvniecībā izglītotiem un pieredzējušiem ļaudīm.”

Kopš 1999. gada Valerijs Livčans ir Latvijas Būvinženieru savienības biedrs. Viņš dzimis 1960. gada 5. maijā Daugavpilī. Pēc vidusskolas Valerijs Livčans izvēlējās mācības Rīgas Politehniskajā institūtā. 1989. gadā pēc tā absolvēšanas viņš ieguva inženiera celtnieka diplomu. Taču būvniecībā Valerijs Livčans strādā jau kopš 1978. gada- visdažādākajos amatos un jomās, sākumā par inženieri, bet kopš 1984. gada par būvdarbu vadītāju.

1995. gadā Valerijs Livčans sāka strādāt SIA „Latgales velve” kā būvdarbu vadītājs.

Mārtiņš Prīsis dzimis 1980. gada 22. maijā Cēsīs. Pabeidzis Jaunpiebalgas vidusskolu, viņš 1998. gadā uzsāka studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātes, Lauku inženieru fakultātes, būvniecības specialitātē. Tā kā ģimenē bija trīs bērni un visi ar gada starpību, tad paralēli mācībām vajadzēja strādāt, lai nodrošinātu sevi finansiāli. Un tā divas vasaras Mārtiņš Prīsis pavadīja Dānijā, strādājot dažādus lauksaimniecības darbus. Galvenais ieguvums bez finansiālās neatkarības bija divu svešvalodu – krievu un angļu apgūšana, kas ļoti noderēja vēlāk uzsākot darba gaitas būvniecībā. Inženiera diploms tika iegūts 2005. gadā, kam sekoja studijas Rīgas Tehniskajā universitātē, Inženierekonomikas fakultāte. Mārtiņš Prīsis ieguva profesionālā maģistra grādu darba aizsardzībā. „Lielā mērā arī turpmākajā darba pieredzē zināšanas darba aizsardzībā ir noderīgas,” atzīst Mārtiņš Prīsis.

„Darba pieredzi sāku ar dažādiem darbiem, ko varēja veikt paralēli studijām, sākot ar pasniedzēja darbu Zaļenieku arodvidusskolā un beidzot ar tirdzniecības vadītāja pienākumus Jelgavas dzelzsbetona rūpnīcā. Pēc tam, sekojot darba piedāvājumam, pārcēlos uz Rīgu un kādu laiku pavadīju „Hipotēku bankas nekustamo īpašumu aģentūrā”, veicot būvniecības speciālista pienākumus no bankas puses. Tad pārcēlos uz projektēšanas biroju „Nams”, strādājot par projekta vadītāju no projektētāju puses. Šajā darbā arī parādījās pirmais nopietnais objekts – „Panorama plaza” – daudzfunkcionāls daudzstāvu dzīvojamo ēku un tirdzniecības centra komplekss, kura pasūtītājs SIA „Latmes building”. Pēc tam sekoja piedāvājums no SIA „Baltic construction consulting”. Arī šeit darbs bija saistīts ar lieliem ārzemju investoriem un viņu objektiem, šajā gadījumā gan kā projekta vadītājam un būvuzraugam. Daži objekti no šā laika: „Gājēju tunelis zem Gogoļa ielas” un „Divlīmeņu pazemes autostāvvieta zem 13. janvāra ielas”, kura pasūtītājs SIA „Stockman”, „Lidostas un Jūras termināļi”, pasūtītājs SIA „Statoil” un „Divu daudzstāvu dzīvojamo ēku būvniecība Deglava ielā”, pasūtītājs SIA „Unico”,” stāsta Mārtiņš Prīsis.

Par laimi vai par nelaimi, bet īsi pirms krīzes iestāšanās tika izsludināts konkurss direktora amatam biedrībā „Zemgales reģionālā enerģētikas aģentūra”. 2009. gada sākumā Mārtiņš Prīsis sāka strādāt šajā organizācijā un kārtējo reizi saskārās ar pavisam jauniem pienākumiem – uzņēmuma vadīšanu, Eiropas projekta vadīšanu un komandas veidošanu. „Tas ir ļoti interesants izaicinājums, jo darba laikā nākas kontaktēties ar dažādiem cilvēkiem sākot ar reģiona iedzīvotājiem, pašvaldību vadītājiem, ministriju pārstāvjiem un beidzot ar Briseles ierēdņiem un starptautisku projektu partneriem. Ļoti priecājos par komandu, ko ir izdevies izveidot praktiski no nulles un ir liels prieks, ka darbs ko veicam nav tikai kāda uzņēmuma ietvaros, bet tas ir nozīmīgs gan reģionam, gan arī Latvijai un Eiropai,” atzīst Mārtiņš Prīsis un turpina: „Kā redzams šobrīd no tiešā darba būvniecībā esmu nedaudz novirzījies, bet tas ko daru šobrīd man sagādā prieku, līdz ar to pagaidām neplānoju to mainīt.”

Mārtiņam ir ģimene ar vienu atvasi un lielākā daļa brīvā laika tiek pavadīta tās lokā. Pie viņa hobijiem var minēt visu, kas saistīts ar sportu – līdzjušana profesionālā līmenī, ne velti vienu gadu viņš ir pavadījis radio SWH, kā „sporta guru” Anatolija Kreipāna palīgs, veidojot un vadot iknedēļas sporta un basketbola apskatus. Otra lielā Mārtiņa aizraušanās jau no studiju laika ir studentu korporācija „Fraternitas Imantica”, kas kā organizācija ir ļoti sekmējusi Mārtiņa izaugsmi.

„Situācija mūsu valstī, gan nav tik spīdoša, kādai tai vajadzētu būt, un lielā mērā tas saistīts ar „trekno” gadu trakumu būvniecības sektorā. Tas bija laiks, kad par nekustamā īpašuma attīstītājiem kļuva, ne tikai ar būvniecību saistīti cilvēki, bet visi kam nebija grūti, sākot ar ministriem un beidzot ar puķu audzētājiem. Lielākā daļa nekustamā īpašuma projektu tika izstrādāti un skaņoti ar negodīgiem paņēmieniem (korupcija lielo pilsētu būvvaldēs), cenas no visām iesaistītajām pusēm tika mākslīgi sadārdzinātas, termiņi pārlieku saspiesti un visa tā rezultātā tapa nekvalitatīvi (būvnieku un būvuzraugu atbildība – cik sertifikāti ir anulēti attiecīgiem speciālistiem?) un dārgi objekti. Šobrīd liela daļa uzņēmumu (izņemot tos, kas Valsts izsludinātos konkursos ieguva daudzmiljonu līgumus) ir tuvu maksātnespējai un vienīgā iespēja izdzīvot ir meklēt laimi ārzemju tirgos. Domāju, ka šobrīd vajadzētu daudz vairāk domāt par energoefektivitāti būvniecības jomā gan jaunos objektos, gan renovējamos. Tas pavisam noteikti atmaksāsies nākotnē! Tāpat būtu daudz vairāk jāpievēršas atjaunojamiem energoresursiem (zemes siltums, saule, vējš) par spīti monopoluzņēmumu neieinteresētībai.

Iepriekšminētā morāle un mācība – tirgū paliks labākie būvniecības speciālisti un tie, kam būvniecības process ir „sirdī un dvēselē”, tiem, kam galvenais ir būvniecības procesā sasniegtais rezultāts, nevis iegūtās balvas un konta stāvoklis. Jācer tikai, ka pēc gadiem, kad tirgus atkopsies, tad potenciālais Pasūtītājs spēs novērtēt tos cilvēkus, kas palika un izvilka mūsu segmentu no šīs bedres,” tā uzskata Mārtiņš Prīsis.