Latvijas Būvinženieru savienība

Grāmata „Civil Engineering Heritage in Europe”
LBS, 26.10.2009 <<Atpakaļ   Iznākusi grāmata „Civil Engineering Heritage in Europe, 18th – 21st Century”, kurā iekļauta foto un informācija par vairākiem objektiem Latvijā. No jaunākajiem grāmatā iekļauts Dienvidu tilts pār Daugavu Rīgā, bet no vēsturiskā mantojuma tilts pār Ventu Kuldīgā, tilts pār Gauju Siguldā un ūdenstorņi Rīgā Āgenskalnā un Čiekurkalnā. Tilts pār Ventu Kuldīgā ir garākais ķieģeļu autoceļu tilts Eiropā. Tilta kopējais garums sasniedz 164 m. Tilta brauktuves pilnais platums – 11 m. Velves laidumu garums starp balstiem ir 17 m. Tiltam ir 7 laidumi. Tilts atklāts satiksmei 1874.gada 2.novembrī. Tilta velvju daļas projekta autors un būvdarbu vadītājs ir bijis Frīdrihs Staprāns, bet visa tilta pārejas kompleksa autors un, iespējams, arī būvuzņēmējs ir bijis Otto Dīce. Pirmā pasaules kara laikā - 1915. gadā divus malējos tilta laidumus uzspridzināja, bet 1926.gadā tos atjaunoja pēc Latvijas Universitātes profesora Pāvila Pāvulāna izstrādātā projekta. Dzelzsbetona trīslaidumu loku tilts pār Gauju Siguldā tika atklāts satiksmei 1937. gada 23. jūlijā. Tilta kopējais garums ar pieejām ir 153 m. Tilta galvenos laidumus veido loki pēc shēmas 36 + 37 + 36 m. Tilta brauktuves platums ir 6 m, bet ietvju 1,5 m. Tilta virsbūves projekta autors ir profesors K.Gailis, bet balstus un pamatus projektējis K. Tomels. Tiltu 1941. gada vasarā atkāpjoties uzspridzināja Sarkanā armija. Tiltu, iepriekšējā izskatā atjaunoja 1950. gadā.
Lielākais Rīgas ūdenstornis Gaujas ielā 21 uzcelts 1913. gadā. Tornis arhitektoniski veidots jūgendstilā. Tornis ir mūrēts. Tam ir 2000 kubikmetru liels metāla ūdens rezervuārs. Tornis ir Latvijas arhitektūras piemineklis. 1910. gadā Alises ielā tika uzbūvēts ūdenstornis ar tērauda tvertni, kuras tilpums ir 2000 m³. Ūdenstornim izbūvēti īpaši dzelzsbetona pamati. Ūdensapgādes uzlabošanai ūdenstorni 1937. gadā paaugstināja par 7,5 metriem, kas pieskaitāms pie retākiem Eiropā izpildītiem būvdarbiem. Būvdarbi tika veikti, ar vairāku domkratu palīdzību paceļot torņa augšējo daļu (pie tērauda tvertnes) un uzmūrējot ķieģeļu kārtu. Pēc tam domkrati tika pārvietoti uz uzmūrētās ķieģeļu kārtas un darbi turpināti līdz pakāpeniski sasniegts nepieciešamais augstums. Visā ūdenstorņa paaugstināšanas laikā ūdens tvertne palika pievienota pie ūdensvada tīkla un turpināja pildīt savas funkcijas.
<< Atpakaļ